Vēstule meitenei no Instagram.

Tu aplūkoji manu profilu. Tu. Kautra un vēl tik naiva. Tik. Tik. Naiva. Neviens tevi vēl nav saminis, tavu trauslo ziedlapas maigumu. Neviens tevi vēl nav paņemis uz G klases kapota pa ceļam uz Staķiku pēc mikla panini un pienīgas lattes.
Tu sapņo par mani. Es to zinu, jūtu. Es gaidu tavu profila bildi pie savu storiju statistikas, kuru pārbaudu desmit reizes dienā, jo mans karstais vidus nedaudz sacietē gaidās pēc tevis.
Tev to vajag?
Trāpīts.
Grimst.

Mierīgs vakars un man nevienam nekas nav jāpaskaidro, ne jau peldinātājiem pa delfīna līniju purvā grimstošiem, ne jau mazajām Antonijas ielas mauķelēm, kas meklē vardes šikos restorānos, ne jau pūtējiem no orķestra, tiem morāle sen jau zudusi. Žēl, ka tu esi tur, viena, zaļā pufaikā. Žēl, ka neesi pie manis, kur es tevi apmīļotu, kur mēs visi trīs tevi mīlētu. Droši vien tu arī vairs neesi tāda. Droši vien apmīļo kādu delfīnu rudenīgā miglā, Teslā pie purva laipas, jājies kā dieviete, cerams, domājot par mani. Es būtu mīlējis tevi, būtu peonijas matos sējis kā Rainis reiz Aspazijai, bet nu jau vairs no purva neizvilkt. Jo tu grimsti. Bet mēs pie žirafēm, pieķersimies tām pie kakla un gaismā izkāpsim.
Arlabunakti.

Rīt par varavīksnes maliņu Cēsu villā, par pieliekšanās slimību un pūšanu pa baltās kafijas līniju.