Aldis Gobzems
7.43K subscribers
129 photos
8 videos
Alda Gobzema ziņu lapa
Download Telegram
Bija jauka diena. Kā Latvijas vasarā. Iesila līdz 26 grādiem. Un tagad esmu gatavs. Šī būs skarbākā patiesība, ko esmu rakstījis jebkad. Un tajā nebūs samelots ne vārds. Tātad. Pie tā, kur ir Latvija šodien, ir atbildīgi vairums Latvijas šodienas pensionāru. Ne visi, bet nospiedošs vairums. Latvija neatkarību atguva pirms nedaudz vairāk kā 30 gadiem. Vidējais dzīves ilgums Latvijā arī ir zināms. Var izrēķināt viegli. Šodienas pensionāri vairums bija spēka gados, kad valsti vajadzēja uzbūvēt un padarīt bagātu, kad vajadzēja izveidot stipras, turīgas ģimenes un saliedētu sabiedrību. Trīsdesmit gadiem vajadzētu būt pietiekami, lai to paveiktu . Bet ko tad šodienas pensionāri un vakardienas spēka gados esošie ir atstājuši aiz sevis? Tukšu, nabadzīgu, sašķeltu, naidpilnu un skaudības pārņemtu Latviju ar izcili sūdīgu izglītību bērniem nākotnē, līdz kliņķim nolaistu Rīgu, simtiem tūkstošu aizbraukušo, kuri nekad neatgriezīsies. Vienai daļai šo pensionāru iet grūti šodien. Jo? Kur tad ir viņu pašu stiprās un saliedētās ģimenes? Ja pamet desmitiem tūkstošu bērnu, ja dzer, ja kašķējas ģimenēs un rados, tad skaidrs, ka vecumā var nākties būt vienam vai neaprūpētam. Bezatbildība ir audzināšanas rezultāts, jo daudzi nesaprot, ka nevienam nav pienākums uzturēt kādu, kas pret tevi ir slikti un nevērīgi izturējies visu mūžu. Tur ir nepārprotama likumsakarība. Šodienas pensionāri ir vairumā ļāvuši vakar izzagt savu valsti. Viņi ir balsojuši no reizes uz reizi tā, kā viņiem pasaka priekšā televizors un Krustpunktos. Balsojuši nepareizi un vienmēr nepareizi. Vienmēr izvēlējušies mazāko ļaunumu. Nevis labumu, bet ļaunumu. Tad arī ļaunumu saņem. Vai tad tā nav? To pierāda visu vēlēšanu rezultāti kopš neatkarības. Latvijas valsti pa 30 gadiem izzaga kas? Latvijas pilsoņi, daļa no viņiem šodien ir pensionāri. Kas to pieļāva? Vakardienas spēka gados esošie. Nevis krievi, nevis Putins, nevis globālisti, nevis amerikāņi. Paši Latvijas pilsoņi.
Bildē ir seši vakarā sestdienā ne tuvu ne pašā apdzīvotākajā Spānijas pilsētā. Tā izskatās visur centrs. Pilns ļaužu .Piecos pēcpusdienā kafejnīcas un restorāni pārbāzti. Dāmas sapucētas, neviens neskrien ar karodziņiem, neviens neklaidz slavu tam un šitam, vienkārši ir forša sestdiena. Spānijā mīl bērnus. Viss sākas ar to. Patriotisms nav tas, ko Jūs tur darāt. Jūs esat pārpratuši patriotisma saturu. Dziļi kļūdījušies. Ja neattapsieties, būs vēl sliktāk un vēl tukšāk, vēl nolaistāk un vēl bezcerīgāk.
Mūsmājās skan pirmās Ziemassvētku dziesmas. Noskriets iksvētdienas kross, aiz loga plus 20, bet rīti ir pavasarīgi vēsīgi, top (nu jau gatava) svētdienas kūka, viens bērns zīmē, otrs stāv uz galvas. Kas to būtu domājis, ka dzīve iekārtosies tā. Ir laba sajūta. Es izdarīju visu un vēl simtreiz vairāk. Es atdevu visu, ko varēju. Un par to ieguvu brīvību. Tas ir mans mūža ieguvums. Tikt atbrīvotam. Fiziski, karmiski, vienalga kā to nosauc. Christmas time, mistletoe and wine, children singing christian rhyme.
Ziniet, Latvijas valsts uzplauks, kad militārās parādes vietā 18. novembrī izbrauks visi jaundzimušie! Skatītājos stāvēs militāristi un visi pārējie, kuri vēros to, ko ir vērts aizsargāt. Nāks jaunie vecāki, nāks šo bērnu skolotāji, nāks bērnu ārsti, nāks inženieri, kas cels bērnudārzus un skolas, nevis cietumus un drošības dienestu birojus, nāks izcilākie uzņēmēji, nevis iepirkumu uzvarētāji, nāks kuplākās ģimenes un sakoptākās sētas! Būs parāde ar to, par ko būs vērts Latviju aizstāvēt. Tad Latvija uzplauks. Tikai tad notiks brīnums. Ziemassvētku vai cits, tas jau vairs nebūs tik izšķirīgi.
Lai vismaz Ziemassvētkus gaidot Latviešu tauta iemācās nenīst, neskaust, nemeklēt tautas ienaidniekus, neapkarot paši sevi. Lai iemācās būt laimīgi. Un pasmaidīt. Smaids kā pretmets pelēkām asarām. Mīlestība kā pretmets mūžīgajām ciešanām. Valsts, ko vērts aizstāvēt, sākas ar jaundzimušo, ar bērnu, ar izglītību, ar skaidru prātu un gaišu sirdi. Ar mīlestību un atzīšanu.
Feliz Navidad. Nakts. Amazing Grace. Last Christmas. Love. Lec, saulīte.
Labi. Izlasīju neapmierinātos komentārus. Pieņemsim, ka šodienas pensionāri nav atbildīgi ne pie kā, kas noticis ar Latviju pēdējo 30 gadu laikā. Pieņemsim, ka neviens Latvijas pilsonis nav atbildīgs. Tāpēc tagad ir skaidrs, Latvijā pēdējos 30 gadus ir balsojuši marsieši. Par Gorbunova frizūru acīmredzami balsoja marsieši. Par Šķēles kungu balsoja marsieši. Par Repšes kungu balsoja marsieši (tur nav nekādu šaubu, ka tā bija). Par Šleseru balsoja marsieši. Par visiem vienmēr ir balsojuši marsieši, nevis Latvijas pilsoņi. Par Kariņu arī marsieši. Citiem vārdiem. Es gribu saprast, kurš tad ir tas atbildīgais par to, kurp aizvesta valsts 30 gadu laikā. Neviens Latvijas pilsonis tas nav. Visi ir bijuši tik labiņi un tik pareizi. Bet kurš ir? Paskaidrojiet man to. Esmu apjucis.
Attēlā divi populārākie politiķi valstī. Par viņiem arī marsieši laikam balsoja pirms diviem mēnešiem.
Latvijā “tropisko karstumu” nomaina “ziemas režīms”…. To viņi runā veselā intervijā, jo nekas gudrāks, ko rādīt nav. Sestdien, svētdien bijušas drausmīgas avārijas uz Valmieras šosejas… Toms Bricis paziņo … “autoceļu uzturētāji nav vainīgi” … jo “pie tādām ziemām, lai ceļus uzturētu kārtībā, būtu jāiesaista armija” (to viņš nopietni). Es gan nezināju, ka Toms B. tagad ir ceļu uzturēšanas speciālists…. Tālāk kaut ko murgo, ka “drausmīgi attālumi” no Rīgas līdz Daugavpilij… 200 kilometri esot drausmīgi attālumi. Latvijā neviens nekad ne par ko nav atbildīgs, visiem ordeņus. Atbildība kā institūts neeksistē sabiedrības apziņā. Vienmēr atbildīgi kaut kur citur. Tad tropiska vasara, tad ziemas režīms, tad globālisti, tad čekisti, tad krievi, tad amerikāņi, tad zviedri izpērk mežus, tad bērnus pamet tie citi. Tikai ne paši. Paši nekad un ne pie kā. Galvenais, lai ir Gorbunova frizūra un ordeņi. Lai maigā balstiņā ne par ko. Katram pilsonim pa ordenim, jo lepni. Vienvārdsakot, sviests. Bet tas viss ir pilnīgā nopietnībā. Saruna par sūdīgām riepām, braukšanas kultūru arī izpaliek. Tropiskais karstums 28 grādi vasarā un stihiskais ziemas režīms ar sniegu… ziemā. Un tā katru gadu. Kāpēc tapa šis raksts? Ne par ziemu un sniegu tas ir. Tas ir par stulbumu, ko izplata masām.
Post Scriptum. Starp citu, šogad četras reizes esmu veicis aptuveni 4000km garus pārbraucienus ar auto. Krustu šķērsu izbraucis visu Eiropas karti, bet tik drausmīgi ceļi kā Latvijā nav nekur. Par to, kāpēc tā, nekad nav bijis neviens sižets.
Vienīgais, kurš Latviju varēja izmainīt, esmu es. Man vienīgajam ir bijusi drosme nebaidīties redzēt realitāti. Tas man dārgi maksāja, bet tas nekas. Un to mēs redzam tagad, ka Latvijā nekas nemainās un nemainīsies. Kur tad ir tie reformatori? Piemēram, Didzis Šmits pirms četriem gadiem solīja samazināt ministriju skaitu, tagad zīmīgi sēž tajā pat krēslā, kur iepriekš Kaimiņš, taisa koalīciju ar Vienotību un pēc idejas balso par ministru biedriem un jaunām klimata ministrijām. Valsts reformas tālāk par ministru biedriem un Klimata ministriju nav tikušas. Tikmēr smalkākajā Rīgas galā ar trīs kafejnīcām un Māra Sprūda biroju, kas vienīgais izdzīvojis visas krīzes, Antonijas ielā arī vajag armiju laikam, lai notīrītu ietvi, bet citādi Latvijā pēkšņi pēc rudens uzsniga sniegs un 200 kilometri esot vājprātīgs attālums, saka LSM. LSM ir arī sižets, ka Latgalei trūkstot jaudas. Šitais arī “rēcīgi”, nevis pateikt kā ir, ka Latgalē ir pilnīgs “vāks”, es lietotu apzīmējumu “dirsā”, ka puse no iedzīvotājiem jau ir prom. Bet nē, Latgalei “trūkst jaudas”. Atkal kārtējais kreatīvās diršanas piemērs. Atgādinu - kreatīvā diršana ir gudra runāšana ne par ko sarežģītā valodā, piezemētā tonalitātē, lai smuki izklausās. Bet īstenībā izskatās , ka “visai valstij trūkst jaudas”, un tā arī nu jau ir diagnoze, jo ir kāda joma, kur nepietrūkst jaudas? Nu kaut viena? Ordeņu dalīšanai nepietrūkst jaudas, starp citu. Valsts populārākais politiķis Kariņš ir spoguļattēls sabiedrībai. Labi, ka es eesmu izkāpis. Tur gan arī nav saprotams. Vispirms viņi priecājās, ka aizbraucu, pēc tam dusmīgi, ka neciešu. Nekad nav labi.
Pieņemsim, ka es neesmu ļoti sliktais cilvēks Gobzems, kurš palaiž muti, bet ar karodziņiem apkāries tautietis, kurš alkst atgriezties sapņu zemē. Pirmais, kas pie atgriešanās jādara - līzings komunālajiem maksājumiem. Skaista perspektīvīte. Nu kāda atgriešanās. Atgriezties, lai raudātu pelēkām asarām? Tie ir Kārļa Skalbes vārdi “raudāt pelēkām asarām”. Tūliņ būs Ziemassvētki, un viena daļa, kura nebūs nomirusi un ir skaidrs, ka nebūs nomirusi, turpinās braukt prom no sapņu zemes. Man šodien uzrakstīja viena mana mīļa meitene. Esot bijusi uz ballīti. Jauniešu vairs tikpat kā neesot, tikai “tiem, kam pāri 40”. Sapņu zeme kļūst par pensionāru un valsts darbinieku zemi. Bezcerīga stagnācija. Nu nekāds uzplaukums Latvijai nedraud. Tam nav neviens arguments. Ā, par uzplaukumu runājot, es te mazliet patirgoju savas vecās mantas, nu tā, lai iekustētos. Ārprāts, kāda ņemšanās. Un tad es iedomājos, vai es gribētu būt kā mans vectēvs dzērājs, kurš patika visiem, bet kuram bija pie pakaļas savi mazbērni. Vai tēvs, kurš mani neaudzināja, sabiedrībā cienījams cilvēks. Vai labāk kretīns Gobzems, kurš cenšas saviem bērniem iedot nākotni bez “pelēkām asarām”. Skatos uz saviem bērniem un saprotu. Laikam labāk tad kretīns, kurš neskrien ar karodziņiem, nav lepns, ka latvietis, bet dzīvo. Ordeni man nedodiet, nepieņemšu.
Post Scriptum. Valsts mainīsies tikai vienā gadījumā. Tikai tad, kad sāksiet dzirdēt, ko es saku un saprast, kāpēc to saku. Tikai tad. Agrāk tā grims. Un to pierāda viss. Latvija turpina grimt, to neglābj ne Pīlēns, ne Kariņš, ne Šlesers, ne Lembergs. Neviens.
Bildē ir šis rīts Norvēģijā. Kāds latvietis man atsūtīja bildi ar pavadošo tekstu - Norvēģijā viss normāli, braucu uz darbu. Viņš arī neatgriezīsies.
Es atgādinu. Bildē ir Jūsu premjers. Jūs par viņu atdevāt vairāk kā 30 tūkstošus plusu. Tas ir cilvēks, kādu vēlaties valsts vadībā. Jums bija iespēja viņu divas reizes nomest pēdējo četru gadu laikā, bet Jums bija slinkums vai izglītības trūkums vai pohujisms aiziet un atlaist parlamentu, jo varot taču būt sliktāk. Jūs balsojat, izvēloties mazāko ļaunumu. Ko Jūs brīnieties, ka Jums tiek ļaunums, ja izvēlaties ļaunumu. Viss ir pelnīti. Jūs pārdevāt savu balsi par divdesmit eiro pielikumu pie pensijas. Jūs pārdevāt balsi, domājot par sevi, nevis par saviem bērniem un mazbērniem. Arī tas ir loģiski, jo bērnus Jūs pametat, neaudzinat, nemīlat. Jūs mīlat apzagt savu valsti. Tā ir norma. Zagt drīkst, tikai esot jādod bišku atpakaļ. Apskatieties to bildi. Tajā ir redzams Jūsu atspulgs. Jūs esat tie, par ko Jūs balsojat. Jūs esat tie, ko Jūs pieļaujat.
Un tagad pēc būtības. Es saprotu, ka tas viss ir bezcerīgi, nepamodināt to masu, tā iet pašnāvnieciskā bezdibenī. Bet. Kas ir tā maģija, kas liek tautām attīstīties? Kas ir tas šā brīža trūkstošais elements Latvijai? Kas ir tas, kas liek pārvarēt slinkumu un veicina savstarpējo sadarbību, attīstību, labklājību? Es pateikšu ieraksta beigās.
Aizdomājos. Vēl pirms pārdesmit gadiem cilvēki dzīvoja ar pilniem pagrabiem, varēja uzrīkot svinības 30 cilvēkiem vismaz divas reizes gadā neiespringstot. Es esmu bijis tādās pensionāru 60-70 gadu ballītēs. Varēja sarunāt vismaz 15 cilvēku lielas talkas pie katra lielāka darba, kas sētā bija darāms jebkurā mājā. Mazās saimniecības pa solītim attīstījās. Un tad vienā brīdī tas viss kaut kur izgaisa. Lauki burtiski iztukšojās, tam sekoja pilsētas un tad arī galvaspilsēta. Angāra tipa lielveikali sāka augt kā sēnes pēc lietus, un tautas degradācijas līmenis sāka savu augšupeju līdz ar arvien plašāko vinotēku un alkoautletu uzplaukumu. Degradācijas uzplaukums. Kāds atkal apšaubīs, bet kura statistika to nepierāda?
Kas ir tā maģija? Izglītība. Izglītots cilvēks dzirdēs un sapratīs. Neizglītotais labākajā gadījumā apvainosies. Bet varbūt kļūdos. Ierakstiet komentārā, kā Jums šķiet, kas ir tas iztrūkstošais? Kas ir tas, kas neļauj saņemties? Un nemeklējiet to citos, bet sevī. Kas Jums personīgi katram neļauj saņemties? Kas Jums katram liek būt Kariņam?
Leta ziņo, ka pat Austrālijā atceļ kovidfašisma sodus. Tikmēr Latvijā man joprojām turpina pienākt ik dienas tiesu dokumenti par to, ka es kā nepaklausīgs pilsonis esmu apstājies autostāvvietā pie veikala Alfa. Vai ka tirgū esmu novilcis masku, lai aprunātos ar cilvēkiem, kuri man pienākuši. Vai ka esmu apkampies ar pensionāri. Pret mani Latvijas valsts joprojām veic totālu vajāšanu par to, ka iestājos par brīvību un pret fake ierobežojumiem. Tie ir desmitiem tūkstoši eiro. Ja es nebūtu visu pārdevis, man to atņemtu Latvijas valsts. Un tas ir iemesls, kamdēļ Latvijas valstij ir zuduši vēl četri cilvēki. Tas ir tas sabiedriskais iegumus - valsts ir zaudējusi ne tikai vēl vienu ģimeni, bet arī jebkādu interesi izaudzināt bērnus tās valsts veiksmīgai nākotnei. Es kā cilvēks, pret kuru Latvijas valsts veic totālu vajāšanu, ar katru šādu vajāšanas dienu arvien vairāk nosliecos atteikties no visa, kas man atgādina Latviju. Es neesmu upuris un nevaru mīlēt un negribu mīlēt to, kurš ir vardarbīgs iznīcinātājs. Un tas vardarbīgais iznīcinātājs ir Latvijas valsts ar visu savu korumpēto tiesu sistēmu.
Es sapratu, kā raksturot kalpa gēnu. Ļoti daudzi kalpi lasīs šo ierakstu. Kalps nav tas, kuram ir maza alga vai kādu laiku nav ienākumu. Kalps ir kas cits. Nespēja uzņemties atbildību par savu rīcību/bezdarbību. Kalps nespēj uzņemties atbildību par savas rīcības (darbības/bezdarbības sekām). Kalpam vienmēr vainīgi ir visi citi pie viņa dzīves. Skaudība, nenovīdība, slinkums, visparastākais stulbums (arī izglītības trūkums) ir kalpa gēna pamatā. Cilvēks, kurš spēj uzņemties personisku atbildību, ir spējīgs augt, attīstīties, izmainīt sevi un vidi ap sevi, tātad arī valsti. Cilvēks, kurš pie savas dzīves vienmēr vaino citu, ir kalps, jo nespēj ieraudzīt savu personisko atbildību. Bērni šeit der kā izcils piemērs. Bērns ir spējīgs uzņemties atbildību, pateikt, ka rīkojies nepareizi un mainīt savu rīcības modeli nākotnē. Jo bērns nepiedzimst kā kalps. Bērnu var izaudzināt par kalpu, bet bērni piedzimst brīvi, radoši, spējīgi uzņemties atbildību, spējīgi augt un attīstīties. Es neatceros nevienu soctīklu komentāru visu šo gadu laikā ne pie viena ieraksta, kur pieaugušais spētu uzņemties atbildību par savu personisku rīcību - darbību vai bezdarbību. Un tā ir šo visu pieaugušo milzu atšķirība no bērniem. Piemēram, kā lasām, neviens pensionārs nav atbildīgs par to, kurp aizvesta valsts 30 gadu laikā, jo “vainīgi ir tie sliktie politiķi”. Bet kas tos “sliktos politiķus” 30 gadus pieļāva, tur atkal attaisnojums - mēs jau neko, mēs labiņie. Neviens nav atbildīgs ne par ko. Ne par kādu savu rīcību. Tieši tas veido kopējo fonu. Piemēram, ap 50 tūkstoši vīriešu nav atbildīgi par saviem bērniem, jo viņiem nabadziņiem ejot grūti. Vainīgi ir citi. Neviens nav atbildīgs, ka nodzeras, aptaukojas, degradējas, neizglītojas utt. Kalps ir cilvēks, kurš nespēj uzņemties atbildību. Un nejaukt ar vainas apziņu. Vainas apziņa ir upurim. Atbildībai ir cits saturs. Es esmu atbildīgs par savu dzīvi un to mainu, bet nejūtos vainīgs un neciešu. Ideju sapratāt.
Kalps ir arī tas, kurš netiek galā ar savām atkarībām. Nav savas dzīves saimnieks. Video par atkarībām un dzīvesveidu. Video saturs ir par spēju uzņemties atbildību un pārstāt dzert, degradēties. Latvija nodzeras. Par to ir video saturs. Un par to jāuzņemas atbildība ikvienam, kurš to dara. Katram personīgi. Izmaiņas nesākas ar Kariņu, izmaiņas sākas ar vienu nenopirktu šmigas pudeli.
Kā tad tā? Latvijā viss taču ir veiksmes stāsts un naudas ir tik daudzas kā nekad nav bijis. Vai tad kādam kaut kas var nepatikt? Bet citādi es pilnībā atbalstu ideju, ka var atļauties uzteikt darbu par četriem tūkstošiem eiro, ja citur var atrast par septiņiem. Nevienam nav pienākums ciest, ziedoties, just līdzi nabadziņiem utt. Katrs pats ir savas laimes kalējs.
Paklausījos, ko LSM močī smadzenēs pensionāriem. Naratīvs “naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis” ir noņemts :)))). Tagad ir jauns naratīvs - “NAUDA IR TIK, CIK IR” (precīzs citāts). Aidis Tomsons beidzot sācis uztraukties :))). “Kā stabilizēt situāciju” (precīzs citāts). Viss raidījums ir tā kreatīvā diršana jeb izlikšanās par gudru runāšanu, nepasakot neko. Citēju. “Ugunsgrēks jādzēš pie katra cilvēka”; “Amortizējas finanšu pratība”, Ugunsgrēka režīms”, “Valsts politika var saplīst kā stikls” /S. Abrama/; “Enerģijas pakotne!!!! ir diezgan komplicēta”, “Jādomā, kā situāciju amortizēt” vai laikam bija tagad jādara šis - “demopolitizēt situāciju” /A.Ašeradens/. “Diagonālā subsidēšana” vispār ir rēcīgi. Tālāk kāds tajā diskusijā iekliedzas: “Es neko nesaprotu”. Kāds piebalso: “Es arī nē… “ Cirks.
Ai, es nevaru. A. Tomsons: “Vajag uz šo situāciju paskatīties plakani?!.. ?” Nu tur skaidrs, ka tas pensionārs par Kariņu nobalsoja, šito tuftu noklausīties normāli neierēcot nevar. “Drošuma cena” /A.Ašeradens/. “…. Cipars tiek sadalīts piecos gados”; ”Jādomā kā operēt ar jaudām”.
…..”mēs ļoti sakāpinām situaciju”…
“Ieceno vai neieceno to savos produktos”…. “Latvijā būtiskas ģenerējošās jaudas”. Pieslēdzas Kaspars Gerhards: “Plakanās kompensācijas nebūs iespējamas”. “Blakus ir karš”, /A.Ašeradens/. Diskusijas dalībniekiem tas attaisno visu. Tas nekas, ka tas karš ir nevis blakus, bet Berlīne un pat Amsterdama vietumis ir tuvāk.
Šitā pļūtīs četrus gadus. Bet labā ziņa ir, ka Dziesmusvētku padomē būs vismaz viens ministrs.
No šīs naudas pilnībā visām jaunajām māmiņām sanāk 5000 eiro par bērnu, un pat tad Latvenergo strādātu ar vairāku desmitu miljonu peļņu. Kā man patīk, kā var cirpt latvjus ar prievītēm un Ukrainas karodziņiem. Dievinu.